Iesoļoju jaunajā desmitgadē ar 120km
Publicēts: Nov 17, 2020
Visu savu dzīvi esmu lepojusies ar savas dzimšanas dienas datumu - 17. novembris. Noteikti esmu
savas valsts patriote un visvairāk priecājos par iespēju pirms 2 gadiem svinēt savu pilngadību
reizē ar valsts simtgadi!*
Šogad svinības neapšaubāmi turpinās. Tumšajā 16. novembra vakarā es nogāju nedaudz
vairāk par 20km, lai atzīmētu savu jubileju. Savukārt, nākamās dienas pēcpusdienā
sāku vairāk nekā 100km garo ceļu no savām mājām uz Jūrmalu, metot līkumu caur
Ķekavu un Plakanciemu.
*P.S. Tieši pirms 2 gadiem es sāku rakstīt blogu par saviem piedzīvojumiem ultramaratonos un rogainingos. Par to kā es mocīju savu pirmo simtnieku var ne tikai lasīt ŠEIT, bet arī noklausīties podkāsta "Latvijas Dēkaiņi" 4. epizodē.
16. novembris, plkst. 20:04
No mājas izeju kā jau gandrīz katru vakaru, ap astoņiem vakarā. Jau kādu mēnesi
esmu kļuvusi par "trenerīti" diviem aktīviem puišiem - Armandam un Alekam.
Kopā dzīvojam Dārziņos un gandrīz katru vakaru dodamies aktīvās pastaigās,
mēdzam arī meklēt geokačus jeb slēpņus. Šajā vakarā plāns šķita ne līdz galam
skaidrs, jo es vēlējos iet lielo Doles salas apli, taču biedri šaubījās. Pārliecināju,
ka lukturīši mums ir un uz HESa būs spēcīgs vējš, kas traucēs apmeklēt Salaspils
pusi.
Līdz Doles salai ceļš nav tāls un ātri vien esam jau otrā galā. Man gan
sāk sāpēt vēders no smieklu lēkmēm par čebureku un belašu savienojumu ar randiņiem.
Kādā mirklī atceros, ka tepat netālu ir arī Mežezera (ļoti noslēpumaina vieta,
starp citu! Ezers nav atzīmēts nevienā kartē) slēpnis. Tā kā Armands un Aleks
jau to ir atraduši, tad viņi man liek tikt galā ar uzdevumu un norāde "šis
ir pārāk viegli" tiešām atviegloja meklēšanu!
16. novembris, plkst. 21:48
Griežamies atpakaļ uz Dārziņiem, noejam gar Dolesmuižu un muzeju. Tiekot atpakaļ
līdz Zirņu salai saprotu, ka ļoti vēlos aizsniegties līdz 20km robežai un lūdzu
kompāniju izmest kādu līkumiņu. Pēc nelielas pačīkstēšanas tomēr izdabonu ārā
apstiprinājumu un metam loku līdz Dārziņu ielai. Tā kā puiši nav ikdienā raduši
iet šādus attālumus, bija krietni izaicinoši, bet tomēr līdz beigām veiksmīgi
tikām.
Kudojara parkā ir pienākusi pusnakts un saņemu pirmos apskāvienus svētkos.
Beidzot ir sajūta, ka esmu palikusi nedaudz vecāka :)
Mājās gan skrienu ātri gulēt, jo jāceļas agri un jābrauc kopā ar kursabiedriem
fotogrāfēties mūsu podkāstam "Info-dēmija". Kā arī pavisam noteikti jāgatavojas
vakaram un simtniekam!
17. novembris, plkst. 18:21
Mantas sakrāmēju uzreiz ap plkst. 13:00, kad atbraucu mājās. Somā leju 2l ūdens,
ņemu līdzi vienu gāzēto un vienu sporta dzērienu. No pārtikas produktiem izvēlos
vairākus batoniņus, šokolādi, sataisu wrapus un vēl paņemu kabatās graužamos.
2 stundiņas pirms iziešanas vēl sanāk pagulēt. Pieceļos gan ar netipisku neapmierinātību
- parasti esmu ļoti sajūsmā par gaidāmo piedzīvojumu, bet šoreiz kaut kā grūti
likās. Nakti sola slapju un vēsu.
Ar mani šogad kopā bija jādodās mammas brālim
Jurim un viņa draugam Gatim, taču Gatis pēdējā mirklī ir atteicies no piedāvātas
pastaigas, tikai solījies sagaidīt mūs no rīta savā mājā uz brokastīm. Tādēļ
Juris pie manis ierodas vienatnē un mēs esam gatavi sākt garo pārgājienu!
Saņemam pēdējos laba vēlējumus no maniem brāļiem un "veiksmes bučas" no kaķa
Frenkija. Tik vienkārši arī uzsākām ceļu, bez jebkādiem sajūsmas saucieniem
vai starta svilpieniem. Vienkārši nospiedām podziņas uz saviem pulksteņiem
un virzījāmies uz Rumbulas pusi.
Šo 30km apli (Dārziņi-Dienvidu tilts-Rāmava-Ķekava-Dārziņi)
esmu atklājusi šogad un pavasarī bieži izmantojot garajiem treniņiem. Navigēšana
pa promenādi grūtības nesagādāja un pirmo ceturtdaļu no visa maršruta pieveicām
aptuveni 4 stundās. Ķekavā mūs sagaidīja mana labākā draudzene Kate ar siltām
tējām un ieturējām nelielu pauzi pirms grūtās nakts daļas.
Atvadoties no ciema
apmeklējam vēl divus ļoti zīmīgus objektus - Ķekavas upi un putnu fabriku.
Tālāk jau mūsu ceļi ved pāri A5 apvedceļam uz Plakanciema pusi.
18. novembris, plkst. 2:03
Ceļš uz Plakanciemu ir diezgan vienmuļš, pilns ar dubļiem un negaidītām bebru
šļakatām. Vienai šeit iet noteikti būtu krietni bailīgāk un garlaicīgāk, labi,
ka blakus ir Juris ar ko papļāpāt.
Pusnaktī nopriecājamies, ka lietus vēl nedraud un nakts ir tīri silta. Saņemu
ziņas, ka Rīgā ne tikai smidzina, bet arī jau sāk traki līt. Ilgi nebija jāgaida,
līdz dušu saņēmām arī mēs. Ap plkst. 2:00 velku ārā lietusmēteli un ar nepacietību
gaidu Plakanciema autobusa pieturu, kurā varēs ieēst Jura nestos roltonus.
Ilgi gaidīto ciemu īsti tumsā pat saredzēt nevar, ja neskaita blāvo gaismiņu
un noputējušu kafijas automātu ceļa malā, pie kādas pamestas ēkas. Pretī nosēžamies
pieturā un sākam locīt iekšā visu, ko vien ir iespējams. Apetīte šķiet pat
tīri laba, taču aukstums par sevi atgādina aizvien vairāk. Kopumā ceļa malā
nosēdējām nepilnu pusstundu. Iziet ārā, tīrā lietū un vējā nav pilnīgi nekādas
vēlmes.
18. novembris, plkst. 4:48
Tālākais ceļš ir tik vienmuļš, cik vien bija gaidāms. Mašīnas apkārt nav, tikai
lielas pļavas (cik nu ar luktura blāvo gaismu varēja saredzēt), vējš pūš no
kreisā sāna, taču lietus uzbrūk no visām debespusēm. Šādā laikā, apstājoties
uz vietas, ir superviegli nosalt.
50. kilometru atzīmēju saslapinot lūpas ar
upeņu balzāmu. Puse ir piebeigta, tagad sākas pati jautrākā daļa...
Man sākās
pirmie anti-motivācijas čīkstējieni ar sevi, sāk zust temps. Arī Jurim silti
nav, bet kopīgais mērķis - sasniegt ciemu "Ezītis" - liek kustēties uz priekšu.
Pats galvenais, ka no Ezīša tikai nedaudz būs palicis līdz Jaunolainei un tad
jau tiksim siltumā pie Jura drauga Gata.
Lai sanāktu pilni un skaisti 100 km,
mans brālis, pirms iegriešanās mājās, Stūnīšos, bija ieplānojis vēl nelielu
apli pa blakus esošo Melnā ezera purvu. Nakts bija tik nepatīkami slapja, ka
ar Juri vienojāmies līkumu neizmest. Kopīgi, vēl nesagaidījuši rīta blāzmu,
mocījāmies pa veco Jelgavas šoseju uz iespēju sasildīties.
18. novembris, plkst. 10:31
Pusseptiņos rītā ierodamies siltās mājās. Es paskatos spogulī un pati nobrīnos
cik ārprātīgi bēdīga un nogurusi izskatos.
Pirmo 10 minūšu laikā aizdodos gulēt
turpat, uz paklāja istabas vidū. Daļu drēbes noliekam pažāvēties, tikmēr Juris
sāk ēst.
Es kopumā nogulēju gandrīz 2 stundas, tad nepilnu stundu centos kaut
ko apēst un pašās beigās man bija nepieciešamas vairāk kā 30 minūtes, lai saņemtos
doties tālāk. Galvā jau biju izprātojusi, ka 65 kilometri galīgi nav maz, bet
tas trīsciparu skaitlis un Jura motivējošie vārdi...
Paldies visiem augstākajiem spēkiem, ka šogad 18. novembris bija salīdzinoši
gaiša un silta diena. Pa dienas gaismu solis šķita krietni raitāks un izrādās,
ka 70. - 80. kilometru nogājām ļoti līdzīgā tempā kā pašā sākumā. Tagad jau
tapa skaidrs, ka atpakaļceļa vairs nav, ir tikai jāiet uz priekšu. Jautājums
drīzāk ir cik ļoti domas galvā sadarbosies ar ķermeņa iespējām.
Lai tiktu līdz
civilizācijai, izstaigājām purvus un mežus. Tālāk noraudzījāmies uz remontdarbiem
blakus Vētras ciemam, cēlām galvas uz augšu, kad mums pāri pacēlās lidmašīnas
un es (ar gandrīz asarām acīs) nepielūdzami gaidīju Skulti, kurā tad mums bija
jābūt pēdējai pieturvietai pirms grandiozā finiša.
Skultes autobusa pieturas
soliņš ir jau krietni sakoptāks un civilizētāks par naktī apciemoto, un pēc
20 minūšu atelpas dodamies tālāk. Mežs pirms un pie Liberiem ir zināms no galvas,
lavierējot starp Beberu ielām nokļūstam uz tilta pār šoseju. Tālāk jau atlicis
tikai gabaliņš no Babītes stacijas līdz Jūrmalai.
18. novembris, plkst. 13:55
Es gan pati nesaprotu vai es vairāk priecājos, vai tomēr bēdājos par veloceliņu.
It kā gabals ir jau iepriekš iets un katrs līkums šķiet pazīstams. Taču no
otras puses, šis viss sāk ļoti ievilkties. Man paliek grūti, Juris tik savā
tempā iet uz priekšu un mani vairs nevelk. Sāku domāt, cik ļoti vajag man pašai
saņemties, lai vispār tiktu līdz Lielupes stacijai, kurā plānojām vēl vienu
mini pauzi.
Priedainē nonākot ir 92 kilometru atzīme. Skaidrs, ka nav galīgi
vairs daudz palicis un turpinām tik cilpot uz priekšu. Katrs solis jau nāk
krietni grūtāk, līdz mirklim, kad pēkšņi atpazīstu oranžu jaciņu. Ar pēdējiem
spēkiem sasaucu Lauri, kuram spēju tik parādīt pulksteni ar noieto attālumu.
Grūti vispār kaut ko baigi aktīvi stāstīt. Nedaudz tālāk, pie RIMI arī izpelnamies
kopīgu bildi.
18. novembris, plkst. 16:49
Tas pēdējais aplis, gar Lielupes staciju, ir kā ķirsītis uz tikko izceptas, mazas
kūciņas. Vēders kurkst, bet ieēst nevar, kājas jau ir automātiski sapratušas,
kas jādara un tagad tikai sevi jāizklaidē. Ieslēdzu latviešu mūziku un paralēli
skatos, kur brauc brāļi ar mammu.. aha, izskatās, ka sagaidīt finišā, pie Bulduru
baznīcas.
Juris nodarbojas ar augstāko matemātiku, lai mēs savu pārgājienu
noslēgtu ar precīzi 100km, taču tie cipari baigi jūk. Arī man.
Uz veloceliņa,
kas iet gandrīz gar jūru, satiekam vairākus svinētājus. Ak pareizi, šodien
taču Latvijai ir svētki. Nosvinēsim tiekot mājās!
Tuvojoties Bulduriem, mums
piebiedrojas brāļi, vēlāk arī suns Fredis ar manu brālēnu. Vēl īsi pirms baznīcas
sasniegšanas izmetam 2 kvartālu līkumu un finišējam ar 100 kilometru un 200
metru atzīmi uz pulksteņa. Nē, nu jā... sajūtas jau foršas.
Nedaudz grūti kājās
bija nostāvēt visu to vakaru, taču nākamajā dienā varēju turpināt ikdienas
darbus.
Ļoti ceru, ka nākamgad kaut kas līdzīgs šim arī izdosies!
Podkāsts "Latvijas Dēkaiņi", 4.ep. Kā es savu pilngadības simtnieku redzu tagad, divus gadus vēlāk